MUIŽAS PARKS

Parks ir Jaunauces muižas ēku kompleksa daļa, kas ieskauj kungu māju un to norobežo no saimniecības ēkām. Parks, visticamāk, veidots reizē ar pils celtniecību 1815. gadā, bet iespējams, ka paplašināts un modernizēts senāks parks, kurš atradies pie vecās kungu mājas.

​

Jaunauces muižas parks ir vidēja vecuma parks Latvijas kultūrvēsturiskajā kontekstā. Latvijā ir ļoti maz 19. gs. parku, kas laika gaitā nav sabojāti, tos nepareizi kopjot un veicot nepamatotus pārveidošanas darbus, zaudējot vēsturisko parku dendroloģisko un stilistisko savdabību.

​

Jaunauces parks un visa muižas apbūves centra plānojums izceļas ar skaidru, nesabojātu telpisko struktūru un māksliniecisko kvalitāti. Parkā saglabājušies muižas laika stādījumi un pašreizējās lauces pilnībā atbilst 19. gs. ainavu parkam, kas līdz pat 20. gs. sākumam nepārtraukti uzturētas bez radikāliem uzslāņojumiem.

​

Muižas parka ceļu tīkls kārtots pēc universāla un kopš ainavu parku pirmsākumiem 18. gs. otrā pusē praktizēta principa – lielais parka ceļu loks aptver visu platību pa perimetram tuvinātu maršrutu, bet mazāki loki satīklo šo platību, virzoties pārmaiņus caur stādījumu grupām un pa klajām vietām vai lauču malām.

​

Galvenie skatu punkti atradušies uz pils terases, saliņā, abos paviljonos, uz tiltiņiem un uz pastaigu ceļiem tajās vietās, kur kājāmgājējs tuvojas celiņa līkumam. Šādi parka ainavas vienmēr uztveramas pietiekami dinamiski un, krūmu grupām atrodoties telpiski pareizajās vietās, jebkura ainava skatāma stādījumu ietvarā.

Lai gan Jaunauces muižas parka dīķi un kanāls ir nelieli, no skatu punktiem kādreizējo parka ceļu līkumos paveras dažāda garuma perspektīvas pār dīķiem un kanālu. Turklāt vairums skatu perspektīvu ir pilnīgi vai daļēji abpusējas.

​

Par parku kopš 1930. gada rūpējās Jaunauces skola. 2007. gadā, saskaņā ar ainavu arhitektes I. M. Janelis izstrādātu rekonstrukcijas plānu, tika uzsākti parka labiekārtošanas darbi, kurus pēc skolas slēgšanas 2009. gadā turpina biedrība „Mēs – Jaunaucei”.

Parkā izzāģēti bojātie un pašizsējas koki, rekonstruēts celiņu tīkls, atjaunoti koku un krūmu stādījumi, uzbūvēti tiltiņi, lapene un soli, iztīrīts dīķis.

​

Ir būtiski saglabāt nākamajām paaudzēm sakārtotu 19. gadsimta parku, kurš veicinās sabiedrības izpratni par pareizu seno parku apsaimniekošanu un izmantošanu 21. gadsimtā.

Parks ir gan atpūtas vieta, gan tūrisma objekts, gan skaists un daudzveidīgs mācību līdzeklis kultūras un dabas interesentiem.